Tas ir tik kolosāli traukties no kalna, sajust vēju kas svilpo gar ausīm un izbaudīt brīvību.
Biju tik ļoti aizrāvusies ar šo brīvību un arī noguruma dēļ pēc kārtējās pavadītās dienas uz kalna, ka rokdrabiem gandrīz nepieskāros, kaut biju paņēmusi līdzi tamboradatu un citus niekus, lai it kā īsinātu laiku un radītu ko jaunu. "Gandrīz" saku, jo kaut ko tomēr uzmeistaroju, bet ne jau no tā ko biju paņēmusi līdzi :) Dienā, kad laiks bija visriebīgākais, jo lija lietus, kaut ko tomēr rokas pieprasīja darboties. Paņēmu tamboradatu, bet dzija nepar ko mani tajā dienā neuzrunāja, tāpēc meklēju ko citu. Mums vesels skapītis jau bija iekrājies ar plastmasas maisiņiem. Paņēmu un sagriezu tos strēmelītēs un uztamborēju somiņu. To atrādīšu mazliet vēlāk, jo vēl jauzfrišina un jānofotografē.
2 komentāri:
fantastisks skaistums - es gan to varu tikai kā dabas baudītājs novērtēt, jo ar slēpēm sen kā nedraudzējos :D
Kalnos tiešām ir kas maģisks, tie ar savu grandiozumu nenomāc, bet nomierina un uzlādē...
cik skaisti kalni. tagad atnāca atmiņā ceļojums uz slovākijas tatriem :)) atkal sagribējās kalnus :)
Ierakstīt komentāru