Mans māmiņdienas putniņš

Neviens putniņš tā nedzied,

Kā dzied meža balodītis.

Neviens mani tā nemīl,

Kā mīl tēvs, māmuliņa.

Šis dzejolītis tagad tiek skaitīts katru mīļu brīdi, un visiem ko satiekam.

Mana mazā peka māmiņdienas ludziņā bija putniņš. Tātad mammai jāšuj maska.

Abas kopā nolēmām, ka būs putnu meitenīte. Rozā krāsa bija obligāta. Nu labi, piekāpos.

Nu paši jau ļoti patīk. Man par to prieks.

Sejas maskai ideju nošpikoju bonbonbodē. 

Tutu svārciņi no organzas strēmelītēm. 

Ideja no šejienes, tikai es nesēju mezgliņus, bet vienkārši apmetu ap gumiju un nošuvu, jo ar mezgliņiem veidojās ļoti bieza jostas daļa, kas neizskatījās diez ko labi.

 Un tilla vietā organza, kas laikam tomēr bija kļūda. Pamatdoma bija, lai viņi nebūtu tik stīvi, bet organza spurojas, tātad elementāri - jāapdedzina maliņas, nu ko tik metiņas labā neizdarīsi. Bet ak vai, maliņas palika asas. Kad kājās parastās zeķubikses, un iepriekšējā dienā pa māju tika iemēģināti, nekas neliecināja,  ka kaut kas ir nošauts greizi, bet uz  pasākumu taču tika uzvilktas plānās zeķubikses, un tām cauri mazās, asās maliņas nejauki kutināja kājiņas. Un mana jaunkundze pasākuma laikā (visiem dzirdot) paziņoja ka viņai esot blusas un tās kož kājās. Arī tā ir pieredze :)

Putniņa spārnu ideja no šejienes.